Trīs lietas man ir nesasniedzamas un četras es nesaprotu: ērgļa ceļus debesīs, čuskas taku uz klints, kuģa ceļus jūras vidū un vīrieša ceļus pie meitenes
viesturs* - 2014-01-24 14:43 Es strādāju par TELE 2 operatoru. Man katru dienu zvana dažādi cilvēki ar dažādām problēmām. Kādam kaut kas nestrādā, kāds nevar kredītu papildināt, kāds vienkārši piezvana un klusē… Vidēji dienā man zvana apmēram 300 abonementi, tas ir apmēram 7500 cilvēku mēnesī. Taču bija kāds zvans, kuru iespējams es nekad neaizmirsīšu. Bija jau vēls vakars, man bija labs garastāvoklis, piezvanīja man kāds vīrietis, kuram bija apmēram 50 gadu.
- „Kompānija TELE 2, bla bla blā…”
- Labvakar, vai jūs lūdzu nevarētu paskatīties kad no šī numura pēdējo reizi ir zvanīts?
- Es pārbaudīju dokumentus, skatos ka sim karte jau nav lietota dažus mēnešus. Domāju pabrīdināt, ka, ja sim karte nav lietota 180 dienas, tad viņa būs bloķēta.
- Viņš mani pārtrauca: Jā, jā, es to zinu. Šis numurs ir manai sievai. Lieta tāda, ka viņa nomira 2 mēnešu atpakaļ… Bērēs es noliku telefonu viņai blakus. Un katru vakaru ap pulksten 21:00 es viņai zvanu. Taču šovakar viņai zvanot, dzirdēju: „telefona aparāts uz kuru jūs zvanat ir izslēgs vai atrodas ārpus…” Laikam baterija nosēdusies. Es gribēju jūs palūgt, lai nenobloķējat sim karti, nevēlos dzirdēt ka kāds cits kādreiz pacels, zvanot uz šo numuru, gribu lai šis telefons vienmēr ir blakus viņai, jo es viņai to dāvināju. Es vēlos zvanīt viņai katru vakaru ar cerību ka sadzirdēšu viņas balsi.
- Viņš sāka raudāt, man skrēja tirpas pa visu ķermeni un kakla bija kamols. Taču man vajadzēja viņam paskaidrot, ka no tās sim kartes vajag kaut vienu reizi piezvanīt vai aizsūtīt sms, lai arī cik tas stulbi neizklausītos. Nezinu ko darīt, ko teikt, es saprotu ka velns parāvis nevaru viņam nekā palīdzēt. Es sāku viņu mierināt: Es jūs saprotu, man tiešām ļoti zēl.
- Jūs tikai nepadomājiet ka esmu jucis, vienkārši es viņu ļoti stipri mīlu…
- Viņš nometa klausuli, man acīs asaras, es nezināju ko iesākt. Līnijā izveidojusies rinda ar 30 cilvēkiem, bet es sēžu un raudu…
Atliek aizdomāties par to cik stipra var būt mīlestība, pat apzinoties to, ka vairs neko nevar ne mainīt, ne labot, cilvēks zvana uz numuru jau simto reizi un tomēr cer uz kaut ko… cer uz to, ka varbūt sadzirdēs sev sirdij mīļu un tuvu balsi.
› stāsti pārdomām › a.n.
Stāsts pārdomām
Reiz kāda sieviete cepa „chapatti” (indiešu maizi) savas ģimenes locekļiem un vēl vienu papildus kādam izsalkušam garāmgājējam. Viņa vienmēr nolika maizi uz palodzes, lai jebkurš, kas gāja garām, varētu to paņemt. Katru dienu kāds vīrs ar kupri atnāca un paņēma chapatti. Tā vietā, lai izteiktu pateicību, viņš murmināja sekojošus vārdus, ejot prom: „Ļaunais, ko tu dari, paliek ar tevi: Labais, ko tu dari, atnāk pie tevis atpakaļ!” Šādi turpinājās dienu pēc dienas. Katru dienu kuprainis nāca, paņēma chapatti un izdvesa vārdus:
„Ļaunais, ko tu dari, paliek ar tevi: Labais, ko tu dari, atnāk pie tevis atpakaļ!” Sieviete jutās aizkaitināta. „Neviena pateicības vārda!” viņa pie sevis noteica. „Katru dienu šis kuprainis atkārto vienu un to pašu! Ko viņš ar to domā?” Vienu dienu, pavisam sakaitinātā garastāvoklī, viņa izlēma tikt vaļā no kupraiņa. „Man no viņa jātiek vaļā,” viņa teica. Un ko viņa izdarīja? Viņa pievienoja indi chapatti, ko bija sagatavojusi!
Grasoties uzlikt chapatti uz palodzes, viņas rokas sāka trīcēt. „Ko es tagad daru?” viņa teica. Momentā viņa iemeta šo chapatti ugunī, sagatavoja vēl vienu un uzlika uz palodzes. Kā vienmēr nāca kuprainis, paņēma maizi un nomurmināja: „Ļaunais, ko tu dari, paliek ar tevi: Labais, ko tu dari, atnāk pie tevis atpakaļ!”
Kuprainis devās savā ceļā, svētlaimē nemaz nenojauzdams, ka šajā sievietē plosījās nikns karš. Katru dienu, kad sieviete nolika maizi uz palodzes, viņa aizlūdza par savu dēlu, kurš bija devies tālēs zilajās meklēt savu laimi. Daudzu mēnešu garumā viņai nebija nekādu ziņu no dēla. Viņa lūdza, lai viņš atgrieztos drošībā.
Tajā vakarā kāds pieklauvēja pie durvīm. Kad viņa atvēra durvis, par lielu pārsteigumu, tur stāvēja viņas dēls. Viņš bija kļuvis ļoti tievs un kalsns. Viņa drēbes bija noskrandušas un saplēstas. Viņš bija izsalcis un ļoti vājš. Kad viņš ieraudzīja māti, viņš teica: „Mammu, tas ir īsts brīnums, ka esmu šeit. Kādas jūdzes attālumā no mājām, es biju tik ļoti izbadējies, ka sabruku uz zemes. Es tur nomirtu, bet tieši tajā brīdī kāds vecs kuprainis man gāja garām. Es lūdzu viņam kādu kumosu ēdiena, un viņš bija pietiekami laipns un iedeva man veselu chapatti. To dodot, viņš man teica: ”Tas ir tas, ko es ēdu katru dienu: šodien es to atdošu tev, jo tava vajadzība ir lielāka nekā manējā!””
Mātei, dzirdot šos dēla vārdus, pēkšņi nobālēja seja. Viņa atspiedās pret durvju stenderi, lai nenokristu zemē. Viņa atcerējās to indes pilno chapatti, ko bija sagatavojusi tajā rītā. Ja viņa to nebūtu sadedzinājusi, tad to apēstu viņas dēls un zaudētu dzīvību!
Tieši tad viņa beidzot saprata šos vārdus: „Ļaunais, ko tu dari, paliek ar tevi: Labais, ko tu dari, atnāk pie tevis atpakaļ.” Dari labu un nekad nepagursti darīt labu, pat, ja neviens to tajā brīdī nenovērtē.
› stāsti pārdomām › a.n.
Stāsts par apskāvienu
Dvīņu meitiņas Braela un Kairija piedzima 12 nedēļas pirms laika. Meitenēm bija nepieciešama intensīva aprūpe, tāpēc viņas tika ievietotas atsevišķos inkubatoros.
Kairija sāka pieņemties svarā un viņas veselība nostabilizējās. Taču Braelai, kas svēra nedaudz mazāk par 1 kg, bija elpošanas problēmas, sirds problēmas un citi sarežģījumi. Ārsti nedeva nekādas cerības, ka meitene izdzīvos.
Medmāsa darīja visu iespējamo, lai uzlabotu Braelas veselību, taču nekas, ko viņa darīja, nedarbojās. Nezinādama, ko vēl darīt, medmāsa izlēma rīkoties pretēji slimnīcas noteikumiem un izlēma abas meitiņas ielikt kopā vienā inkubatorā.
Viņa atstāja meitenes guļot un kad atgriezās, tad ieraudzīja skatu, kam nespēja noticēt. Viņa pasauca visus ārstus un medmāsas un tas ir tas, ko viņa ieraudzīja (attēlā).
Kad Braela bija tuvāk Kairijai, Kairija aplika savu mazo rociņu ap māsu, it kā aizsargādama un atbalstīdama viņu. No tā brīža, Braelas elpošana un sirdsdarbība uzlabojās, un viņas veselība kļuva normāla.
No tā brīža ārsti izlēma turēt abas meitenītes kopā, jo, kad viņas bija kopā – viņas turēja viena otru pie dzīvības.
› stāsti pārdomām › a.n.
12345...»Pēdējā lapa »
populārākie avoti
Agrita Krieviņa, Alberts Einšteins, Alķīmiķis, Antuāns de Sent-Ekziperī, Aristotelis, Bībele, Cicerons, Cilvēks bez valsts, Dalailama, Džordžs Bernards Šovs, Eduards Veidenbaums, Francis Usāns, Fransuā VI de Larošfuko, Fridrihs Nīče, Frānsiss Bēkons, Imants Ziedonis, Johans Volfgangs fon Gēte, Jozefs Kiršners, Jānis Klīdzējs, Jānis Rainis, Kurts Vonnegūts, Marks Tvens, Mazie bērni par mīlestību, Mišels de Montēņs, Māte Terēze, Oldess Hakslijs, Oskars Vailds, Paulu Koelju, Rabindranats Tagore, Reinis Kaudzīte, Ričards Bahs, Seneka, Tilts pāri mūžībai, Veronika grib mirt, Viktors Igo, Viljams Šekspīrs, Zenta Mauriņa, Zigmunds Skujiņš, Ērihs Marija Remarks, Ļevs Tolstojs
saites
Ko darīt ja ir depresija
